Lai gan mēs piekrītam, ka ar tehnoloģiju palīdzību apmācību scenāriji maina savu formu un iekšējo organizāciju, tomēr šaubāmies vai tas nozīmē, ka pilnīgi jaunas apmācību koncepcijas rašanos. Šis raksts ir mēģinājums analizēt to, vai jaunie sociālie izaicinājumi veicina pieprasījumu jaunas apmācību formas rašanos un vai esošās teorijas ir joprojām piemērojamas mūsdienu apmācību realitātei. Tāpēc mēs pārskatam sociālās izmaiņas, analizējam e-apmācības 2.0 koncepciju un ieskicējam to kā esošā teorētiskā pieeja aptver apmācību realitāti. Īpašs uzsvars tiek likts uz jauno scenāriju, tādu kā, piemēram, speciāla tīklveida apmācības veida (ConnectLearning) būtības analīzi, kas balstās uz konektīvismu, konstruktīvismu un izvietotām apmācību pieejām.

Mēs secinām, ka ir pienācis laiks mainīt apmācību scenārijus, jo tam nepieciešamais teorētiskais pamatojums ir ticis apspriests pēdējās divas desmitgades. Tīklveida apmācība nav jauna paradigma vai fundamentāli jauns apmācību modelis, drīzāk tā ataino kā apvienots jēdziens (kas balstīts uz inovatīvām idejām un esošām apmācību teorijām) var palīdzēt izpildīt prasību pēc „jauniem” apmācību scenārijiem, kas būtu iekšēji organizēti, orientēti uz skolnieku, situatīvi, emocionāli, sociāli un komunikatīvi.